Blusu ala Siguldā un ala zem Turaidas torņa

 

Blusu ala Siguldā ir varenjauks dabas stūrītis. Nokļūt gan civilizētam tūristam tur nebūtu tik viegli. Tāds meklējamais objekts.

Varam piekļūt gan no Turaidas puses, braucot pa līkločaino zemes ceļu vai no Siguldas puses pa ceļu zem Turaidas torņa. Tā arī netop skaidrs vai aliņa pieskaitāma Siguldai vai Turaidai. Bet meklējums noteikti attaisnosies

Tā nav monumentāla bilde kā Gūtmaņala vai Velnala, kuru var nobildēt un likt pie sienas. Te ir īsts mazs latviešu suvenīrs. Gandrīz kabatā ieliekams. Ar visu suvenīra atraktivitāti- te varat ielīst uz vēdera, ložņāt un pat mēģināt noslēpties aiz alas kolonādes. Tā gan, lai jūs nemaldina- ir tāda rūķu māja, jo izstiepties kājās pieaugušais nevar. Būs par zemu. Ja nu vienīgi dziļākajā telpā.

Te vinnētāji būs tie, kam līdzi būs kādi gaismekļi- lukturīši vai sveces, vai kas tamlīdzīgs.

  

Mazo formu dabas arhitektūra. Pārsteidzoši labi izskatās pat bez uzrakstiem uz sienas. Tomēr te ir kaut kas no tēlniecības- tik daudz plastikas!- gribas braukt līdzi ar roku kā skulptūrai, izbaudot katru līkumiņu, ja vien te papildus nespēlētu arī krāsa. Smilšakmens slāņu krāsu joslas. Par šīm joslām varam jūsmot arī uz klinšu sienām ceļā no Blusu alas uz Turaidas torni. Iedomājaties ar kādu instrumentu ir veiktas šīs līkločainās līnijas!

Te nepamet sajūta, ka Siguldai ir tik neparasti, ka praktiski nav nekādu tūristu taku un te pat blakus, kā fons- mazliet pavirša ainava- tā kā nekopta, tā kā aizaugusi, tā kā pārplūdusi, vai pat purvaina, kaut kas sadrumstalojies un nesaprotams. Un visā šajā nezin kamī Blusu ala ir kā gredzenam akmens. Tā ir īsta Latvijas kultūras pērlīte. Tās vietas, kur nepiestāv vārdi- grandiozs, šokējošs, milzīgs. Te ir mazvārdiņu un mīļvārdiņu kultūra. Kur nav vēsturisku tradīciju monumentālajai glezniecībai vai arhitektūrai. Tā ir vieta no kurienes nāk svilpavnieki, cibiņas, krūzītes un svečturīši. Kur svarīgs līdz kosmiskai nozīmei ir katrs mazākais musturītis uz jostas vai audumā. Kur galvenais varonis nav pūķis, bet drīzāk Sprīdītis, nu katrā ziņa mazākais no bērniem. Tā ir vieta, kur varam mācīties mazā mīlestību, bet kur esam pakļauti kārdinājumam šo mīlestību pret visu mazo pārvērst par sīkumu mīlestību- sīkumainību..

Blusu ala ir kā tāda latviešu viensēta. Dabīgi skaista, kompakta. Ja vien mazliet to nenojauktu savādie balstu stabi alas sienai un kupols virs dziļākās telpas, tādas ka tūrista miniatūras piezīmes no ceļojuma pa Romu. Tāda pastkartīte.

Ala zem Turaidas torņa:

Ala zem Turaidas torņa ir tikai tāda iedobīte. Vienkārsi iedobīte, kur patverties no lietus un padomāt, ka tepat virs galvas ir tūristu pārstaigātais un tik pazīstamais Turaidas tornis. Te pat augšā un ciki no mums ir pagājušies tikai dažus soļus no tā nostāk nepareizajā virzienā...