Kraukļa aiza un Pēterala Siguldā ir kā klasiskas bildes pie sienas. Kaut kas no tās pašas sērijas kā Gūtmaņala. Iespējams, ka vienojošais ir šo bilžu ietvars- abos gadījumos tas ir zaļais (ja vasarā), dzeltenraibais, ja rudenī un pelēko zaru švīkas- ja ziemā.
Jā,- un garās kāpnes pa kurām var piekļūt gan pie viena, gan otra galapunkta. Blīvais koku ietvars gandrīz neļauj atkāpties, lai novērtētu šīs bildes no lielāka attāluma, bet, līdzīgi kā muzejā, ir izbūvētas komfortablas skatītāju platformiņas apskatei.
Bildēm ir kaut kas barokāls. Īpaši Kraukļa aizai- daudz diagonālo līniju, dziļu ēnu. Un sarkanais tonis smilšakmens sienai arī ir īpaši aktīvs un ne tik bieži sastopams. Katrā ziņā tas ir tas, kas visvairāk paliek atmiņā. Tas aktivizē, kā jau pienākas sarkanajam tonim. Un ir aktivizējis arī sienu aprakstītājus, kas te ir īpaši uzdarbojušies.
Tas provocē uz pārdomām par šī specifiskā Latvijas dabas mākslas žanra nozīmi, vērtību un vietu. Līdzīgi kā alu glezniecība senatnē vai grafiti- mūsdienu pilsētās, arī šim burtu mākslas žanram Latvijas dabā ir īpaša vieta. Tā apliecina, ka daba ne vienmēr ir galaprodukts, kuram cilvēks vairs nedrīkst pirkstu piedurt. Tā ir kā mūza cilvēkam, kas provocē uz noteiktu rīcību. Tā var provocēt uz piesārņošanu, tā var provocēt uz gleznošanu; tā var provocēt uz dzejošanu vai meditāciju. Šī vieta ir provocējusi cilvēkus radīt rakstus uz klinšu sienas. Kaut kas salīdzināms ar senajiem austajiem rakstiem, kaut kas no dekupāžas. Te spēlē gan gaismu un ēnu dekoratīvā ņirboņa, gan arī informācija par cilvēkiem, kuri te atstājuši savus autogrāfus. Nāk pat atmiņā Brīvības pieminekļa konkursa tapšana vēl 20.gs. divdesmito gadu sākumā, kad arī viena no idejām bija- ka katrs cilvēks Latvijā atved pa akmenim un kopā tie izveidos vienu lielu vienotības pieminekli. Arī te ir viens efektīvs vienotības piemineklis, kurš nepavisam nebojā kopskatu. Varbūt pat otrādi- padara to estētiski interesantu. Tā ir cilvēka un dabas sadarbības simbioze. Patiesībā- aprakstītais laukums nemaz nav tik liels. Bet laikam jau šis sarkanais tonis ir aktivizējis pārdomas par šo strīdīgo žanru. Te interesanti spēlē uzrakstītais teksts kā estētiska vērtībā. Tiktiešām te ir kaut kas no ornamentālajām zīmēm. Un tieši smilšakmens siena ir pateicīgs materiāls uz kura šīs zīmes spēj atdzīvoties.
Pēterala ir kompaktāka. Tās pirmā asociācija ir ar iegriezumu. Tā ir kā ar milzu nazi veikts iegriezums smilšakmens sienā. Tonis te nav tik aktīvs ka Kraukļa aizai, bet ļoti izteikta vertikalitāte, kas šo alu sarado ar citu aktīvo mākslas stilu līdzās barokam- gotiku.
Tā ir kā gotikas laika meditāciju niša. Šaurās telpas klaustrofobiskais efekts komplektā ar izteikto augšuptieci rada vēlmi garīgi pasapņot. Varbūt tamdēļ arī alas vārds- Pēterala atmiņās komplektējas ar Pēterbaznīcas slaido torni Rīgā. Pēterala nav tik publiska.
Tai ir vairāk intimitātes kā Kraukļa aizai, ja vien to nenojauc komfortablā piekļuve. Vienīgi ziemā, kad kāpnes pārvēršas par milzīgu slidkalniņu, tu vari te pabūt viens pats ar domām, kuras vedina tur, kaut kur augšup.
Ja Blusu alai Siguldā var piemist kaut kas Disnejlendisks, kaut kas atraktīvs, no rotaļu istabas, tad te ir meditāciju telpa. Abas nelielas un intīmas, bet katrai sava ievirze. Katra ar savu estētiku. Pēteralai nav vajadzīgi ne lukturīši, ne sveces, ja vien tur nedodaties tumsā. Jā tumsā te ir īpaša gaisotne. Kā baznīcā.
