Lojas krastu var sākt apskatīt no veloceliņa, tad līdz tiltam zem Valmieras ceļa, kur lietainos laikos no smilšakmens sienas iztek maza ūdenskrituma tērcīte.
Tikai ieskataties, kādas faktūras veido sūnu segas!
Un arī klinšu raksti. Kā gatavas gleznas vai netradicionālais tekstils.-
Manu emociju inventarizācija-
Uz šo vietu braucu pilnīgi bez kādas informācijas par to, ko te var ieraudzīt. Bet tas reizumis dod papildus bonusus. Kā loterijā.
Varbūt te izdevīgāks pavasaris vai laiks, kad bijušas lietainas dienas, jo tad te cerības ieraudzīt nelileu ūdenskrituma tērcīti.
Šī vieta ir vairāk piemērota mežonīgā tūrisma mīļotājiem, jo kaut kādas taciņas te ved vienīgi līdz sākumam, bet tālākais jau ir jūsu/mūsu ziņā.
Jau pašā sākumā, lai arī upe ir aizsprostojama un tās līmenis tiek regulēts laivu sacensībām, tomēr redzams, ka daba te tiek glabāta nerediģētā veidā. Nav ne taku, ne soliņu, ne atkritumu izmešanas tvertnes.
Par sākuma punktu izvēlējāmies vietu pie sporta skolas veloceliņa, jo te svešiniekam vieglāka piekļūšana. Un tad pa Lojas labo krastu pret straumi, un tad- jātiek upei pāri un pa kreiso atpakaļ.
Pirmais posms ir ložņāšana pa viegli aizaugušiem brikšņiem. Kādām acīm? Mani piesaistīja koku stumbru kompozīcijas. Katrā ziņā bija jādodas ceļā ar vēlmi skaidri kaut ko sev skaistu iegūt. Mēs varam iegūt prieku no pastaigas svaigā gaisā, prieku no kaut kā atrašanas, bet arī estētisku baudījumu.- Koku stumbru raksts- vertikālie mijās ar kritušo koku kaudzēm, kailie stumbri mijas ar apsūnojošiem ir vairākas attiecības- līniju virzienu, faktūru, krāsu, laukumu.
Jau pašā sākumā, meklējot ceļu gar krastu nonākam līdz pirmajai smilšakmens klintij upes līkumā. Lai to apietu un to labāk redzētu, droši vien jāpārbrien uz upes kreiso pusi (jo klints ir pretējā- labajā krastā). Tajā pat laikā,- tiem kam patīk izbaudīt sajūtas kuras iegūstamas stāvot uz stāva krasta malas, protams, ieteicams tomēr uzkāpt nepārāk augstajā klintī. Tā vai citādi klints nav tūristiski sakopta un nav pat īpaši aprakstīta. Iespējams, ka te trūkst estētiska gleznieciskuma un galvenā emocija- izbaudīt šo neskartību. Kā ir, ja cilvēks piedalās minimāli. Varam valdīt fantāzijas par to kā te varētu ko iekopt, sakārtot, patīrīt. Jā, tomēr dažkārt šķiet, ka daba iesāk, bet mums ir jāpabeidz, apliecinot to, ka esam pilntiesīga dabas daļa un tas ko radam arī ir kas dabisks. Vienkārši dabai, lai īstenotu savas ieceres ir nepieciešamas cilvēka rokas. Te ir piemērs kā būtu, ja mēs dabai nepalīdzam gandrīz nemaz..
Turpinot gājumu- brīžiem gribas griesties atpakaļ ar domu, ka neko vairs tādu neredzēsim, jo ložņāšana pavasara mitrumā nav vienkārša (jā- ļoti jāuzmanas te no ērcēm. Man tika pārītis). Bet īsi pirms Valmieras ceļa, brišanas mokas vainagojās ar pirmajiem prieciņiem- no kreisā krasta klints tecēja mazs, romantisks un glezniecisks strautiņš veidojot ūdens kritumu dažu desmitu centimetru platumā. Skaista bilde. Nez kamdēļ man tā asociējās ar Ž.D.Engra bildi ''Avots''. Tikai miniatūrā. Bet vēl interesantāk, ka te jāatrod skatpunkts, lai redzēto pārvērstu par bildi un jābradā par kokiem aizkritušo upi līdz... līdz atrodam. Varbūt te arī parādās šīs vietas viena no īpatnībām- viss ir neliels un jāmāk saskatīt. Jāgrib saskatīt. Arī šī mazā ūdens krituma burvība.
Tikt uz kreiso krastu pat pāri šai mazajai upei (īpaši, ja nekam tādam neesi gatavojies un piemērotu apavu, protms, līdzi nav) nemaz nav tik viegli un ir viena no emocijām, ko iegūst tie, kam patīk atrisināt grūtas ložņātāja uzdevumus.
Kreisais krasts ir bagātāks. Te varam nedaudz pamest tiešo krasta tuvumu un paklejot pa mežu, izbaudot to, ka varam nelauzties cauri brikšņiem.
Savdabīgs, gravām izvagots mežs. Gravas krastos atrodamas burvīgas, sulīgi zaļām sūnām apagušas klintis, kuras atkal ļauj ieraudzīt glezniecisku attiecību komplektus- brūnganais skujkoku zemes klājums pret zaļo sūnu laukumu, slīpo pauguru svītru juceklis, pret klinšu stabilo vertikālo ritmu, līniju ritmu juceklis apkārt (skujas, pamežs, zari utt.) pret sūnu blīvo segu. Tonāli ļoti smalki. Tas tiešām ir estētiski izbaudāmi.
Ir vēlviena emocija, kas mums nāca klāt.- Lai arī es labi orientējos vidē un jūtu atpakaļceļa virzienu, šoreiz man piemeklēja vadātājs- gravas, kuras atkārtojas un pauguri, kas aizsedz redzamību nojauca iekšējo kompasu un nācās izbaudīt apmaldīšanās emociju burvību, lai piekļautu prātu- kā ceļu atrastu, saklausītu. Tas bija patīkams papildus bonuss, ko izbaudīt vairāk var, kad situācija atrisināta, lai gan.. fantastiska ir sajūta- ka tev ir jārada risinājums neparastā situācijā.. Tūristiskā mazohisma sindroms. Adrenalīna iešprice.
Īsi pirms atgriešanās punkta jau Lojas krastā nonākam pie vēlviena klinšu stāva. Tas šoreiz šķiet civilizētāks. Bet tā formu plastika attiecībā pret krāsām ir ļoti skaista. Neliela, bet baudāma dabas kompozīcija, kas dod ceļa beigu gandarījumu un tad, noguris varat pieiet tuvāk klintij un papētīt atsevišķus faktūru un krāsu attiecību laukumus. Kādi rakstiņi! Gatavas bilžu kompozīcijas! Katrs kvadrātmetriņš ir kā bilde- tikai izkadrēt un likt pie sienas! Vesela galerija. Ja mākam ieraudzīt. Bet pastaigas nogurums it kā ir ierēķinājis, ka ikdienā mēs tam visam varam paskriet garām un palīdz apstāties, lai redzētu to, kas mums ir te pat acu priekšā. Kā mākslas izstādēs, kur arī mēs varam baudīt gleznas pa gabalu, varbūt pat kā vienu lielu veselumu komplektā ar izstādes iekārtotāju pieskaņotām citām bildēm, bet varam pieiet pavisam tuvu vienai, lai izbaudītu katru kvadrātcentimetru laukumiņu- tā faktūru, krāsu pilnību, tehnisko izpildījumu utt. Mēs iegūstam vēl ko papildus.
Un tad, pa upei pārkritušu koku, varam atgriezties pie sākuma, lai ieturētu piknika maltīti un domās pārstaigātu atmiņas- sākotnējā mežonību emocionalitāte savdabīgā komplektā ar otrā krasta estētiku rada pilnas un bagātas dienas sajūtas. Bija vērts. Bija.
