Emociju inventarizācija:
Savdabīgs dabas objekts. Braslas upes krasti vispār ir vieni no skaistākajiem. Lai gan.. –lai gan ne tik viegli izbradājami. Te aizliegts, te privātas teritorijas šķēršļi, te galīgi aizaudzis utt.
Pirmā emocija bija asimetriska. Mēs nonācām pie Braslas zivjaudzētavas aizsprosta un šis dambis, kas iezīmēja cilvēka biznesa klātbūtni (lai gan ar pozitīvu misiju) atvēsināja meklētāja azartu sakot, ka te pārāk daudz rūpnieciskā. Vai būs ko atrast? Un tomēr- pārejot dambi uz upes kreiso krastu jau sākās iespējas iegūt vienkāršāko- fiziskās pastaigas slodze prieku, jo nākas kāpt uz klinšu stāva. Jā, pirms tam- upes augšteces virzienā paveras skaists skats uz upes stāvkrastu. Asimetriskā kompozīcija tā vien grib izdzēst pretējā krasta rūpnieciskās izbūves, bet.. varam vien pasapņot par to, kā te bijis kad upes krastos senie iedzīvotāji atrada vietu savu etnisko zīmju ieskrāpēšanai
Jā, Braslas krasti dod tādu nemierīgu emociju buķeti. Te nav stabīlas kompozīcijas ar skaidru skatpunktu. Varbūt te vispār ir skatpunkta deficīts un tamdēļ arī šis skaistums prasa fizisku piepūli- jālien pa kraujām, pa brikšņiem ar zināmu risku veselībai un .. kas zin, kas zin..
Arī tā īpatnība, ka Brasla ir varbūt pat skaistāka, ja tās kraujas un klinšu iedobes braucam skatīt ziemā. Un tad, kad ir balts sniegs, lāstekas, varbūt zilas debesis. Jā, sevišķi fascinējošas ir iedobes ar lāsteku apaugumiem, kas veidojas no lēni krītošā ūdens sasalumiem. Te var pamuzicēt ar gaismām (ja līdzi ir kādas apgaismošanas ierīces) un veidot tādas kā muzikālas bildes, kas atgādina kaut ko no baznīcu ērģelēm. Tomēr arī nokļūšana līdz šiem objektiek ir viegli ekstrēma un mans mazais bērnelis pat pazaudēja zābaciņu, kurš novēlās no klints un pazuda upes neaizsalušā līkumā. 
Klinšu krāsainie stāvi te veido interesantas kompozīcijas ar gulošajiem sniega laukumiem, kuri veido pat savdabīgu ierāmējumu atsevišķajiem neapsnigušajiem smilšakmens rakstiem. Bet domas te ir muzikālas vai literāras. Literāras, kad stāvam pie lielās akmens lodes zem klints pārkares, no kurām siltākā laikā birst pavisam neliela strautiņa ūdenspilienu asaras. Kāds domu sižets te var pavērties!
Jā, kaut kā sadrumstalojamies. Te runas par zivjaudzētavas biznesu, te par seno latviešu zīmēm uz klints, te par baznīcu ērģelēm vai literāru fantazēšanu. Ir tāds nemiers un emocionāls juceklis. Varbūt te mums jāmācās kaut kā sadalīties pa atsevišķiem, kā teātrī- cēlieniem? Katrs atsevišķais elements tevi bagātina. Pat ļoti. Kopā kaut kā īsti nesaliekas. Ja vien- tos visus vieno šī patstāvība. Katrs stūrītis kā atsevišķa personība. Varbūt tas arī radījis to, ka mūsdienās tā krasti ir privāti sadalijušies un ierobežoti? Jā- tāda kopēja tēla īsti nav. Tā nav Amata vai Loja, vai Salaca. Te ir savs raksturs- spurains un asimetrisks. Kaut kas no Ziemassvētku eglītes, kuras skasistums fiziski ir grūti paņemams (- nu durās taču!), bet uz katra zara pa košam bumbulim.
Vai arī kaut kas no mistērijām, kur katrs atsevišķais solis dod savādāku atklāsmes maģiju. Tu it kā virzies no viena inicācijas uzdevuma, pie otra, katrreiz iegūstot kaut kādu dievišķa pieskāriena spēku.
Savādas emocijas un savādas kompozīcijas. Bet skaistas. Mistiski skaistas.
