No skata visai tradicionāla Latvijas smilšala. Pietiekoši romantiska, gleznieciska. Ar tradicionālajiem ieskrāpējumiem uz sienas. Kamēr vēl nav iebūvēa- bija patīkama pikniku vieta.
Pārdomām par Velnalas vārdu:
Pēc nostāstiem Dievs radījis zemi gludu, bet Velns to sakrokojis, kļūdams par galveno ainavu arhitektu. –lauksaimnieciska domāšana?- viss, kas traucē lauksaimniecībai ir slikts. Var jau saprast. Bet tomēr skaisti.
Saprasdami šo savādā situāciju mūsu tālie senči nesa ziedojumus un veidoja pilūgsmes vietas tieši šajos objektos it kā kompensējot, it kā lai pieliktu kaut ko no Dieva..
Pavisam tuvu no Rīgas. Braucu uz vietu par kuru nezināju neko. Vienīgais, kas piesaistīja uzmanību- tās nosaukums, kurš lika padomāt par to- nu cik var, nu cik var ekspluatēt vienu un to pašu nosaukumu. Fantāzijas trūkums? Bet lai nu paliek kā ir, man šis brauciens ir kaut kā nezināma meklēšana.
Te arī atklājas meklējuma kods- tā nav visiem zināmas grandiozas alas apmeklēšana ar biļešu kasi un gidiem, kas tevi instruē kā uzvesties, lai tu nepasuztu alā uz visiem laikiem. Tā ir nezināms objekts. Kautrīgi nepopularizēts varbūt arī tamdēļ, ka mums šķiet, ka kas nu tā par alu? Tāda iedobe smilšakmenī vien ir! Tā pat kā Gaiziņkalns jau nav nekāds kalns un nez kamdēļ par tādu nosaukts arī Grīziņkalns Rīgā. Kaut kādas metaforas vai maza blēdīšanās ar nosaukumiem?
Pamanat mūsu ceļojumu īpatnību- braucam meklēt.. Tātad, tas ir kaut kas neliels, grūti atrodams. Un atrašanas prieks ir garantēts. Kā sēņotājam atrasta sēne vai makšķerniekam noķerta zivs. Un izskatam te ir pat sekundāra nozīme. Vai tā ir arī ar šiem dabas objektiem? Varam ieviest jaunus nodarbošanos veidus- braukt alot, kad braucam meklēt alas, klinšot, kad braucam meklēt klintis vai ūdenskritumot, kad braucam maklēt ūdenskritumus.
Kā konkrēti- ar šo alu?
Atrašana nebija grūta, ja vien bija nepieciešama zināma izveicība, lai izbrauktu ar auto pa pavasarī slideno zemceļu. Mazliet ekstrēmi. Bet tas piederās šim pasākumam. Jau daļa emociju bija nopelnītas. Tur galā? Tagad varu pateikt, ka skaistāk to braukt atklāt ir rudens sākuma galā, kad tikko sāk dzeltēt lapas. Lai gan.. skaistss ir arī pavasara ziedu laiks..
Ko saņēmu tur galā? Samērā glezniecisku alu, kas lika padomāt par apsūnoto uzrakstu lomu šo alu dizainā. Vai tas ir skaisti? Manā uztverē, kad uzraksts jau ieguvis noslēpumaino vecumu- nu tā ap 40-50 gadi un vecāki, kad tos pielabojusi daba, pārklājot ar sūnu vai kādu citu augu segu krāsu uzslāņojumiem, tie iegūst zināmu burvību. Es te vairs neskatos, kā neskartās dabas fans, bet gan kā cilvēks ar mākslas izglītību. Tas ir skaisti. Arī alas gaismas un ēnas. Ja vēl līdzi paņemtas svecītes vai lukturīši ir spējīgas dot emocionālu, estētisku baudījumu. Tas ir dabas dizaina elements. Nu varbūt nevajag to saukt par alu. Nu kas tā par alu 6 m dziļumā. Bet kā dabas dizaina elements- burvīgs, neparasts, glezniecisks kā neparasta sēne vai tauriņš. Ar savu noslēpumu, ja gribi ielīst līdz tās dziļākajam punktam ar visu to adrenalīnu, ko dod mistiskais- bet ja nu tur iekšā kāds... ? Velnala kā nekā..
Varbūt te pietrūkst liela ainaviska atkāpšanās punkta, lai paraudzītos uz alu no malas, bet ir iespējams vienkārši paieties pa vecupes aizaugušo krastu, mazliet pakāpelēt pa alas sienām, pārvarot zināmu grūtību, jo sienu slīpums un slidenums atkal jau prasa izveicību un pakrišanas riska adrenalīnu. Bet tā ir arī skaista aktīvās atpūtas pasākuma daļa.
Krāsas? Tradicionālais okeris no bāli dzeltena, caur oranžo līdz piesātināti sarkanbrūnam. Zemes krāsas ar ko pirmatnējās maklsas apstākļos un šamaņu kultūrās apzīmēja ķermeņus. Nevis zīmēja, bet apzīmēja ķermeņus. Tas nozīmēja to, ka gleznojot uz alas sienām kādus dzīvniekus ar šīm zemes krāsām, cilvēks ņēma to matēriju, kur aizgāja ķermeņi pēc to nāves un nevis attēloja dzīvniekus, bet piešķīra viņiem ķermeņus.
Un zaļais. Visapkārt zaļie toņi.
Bet visburvīgāk tomēr spēlējas gaismas un ēnas starp alu sienu izciļņiem, starp lielo, sirmo koku brangajiem zariem un bezgaldaudzajiem sīkzariem. Un vēl mazais avotiņš, kam jāpārlec pāri ar savu skaņu, vecupes tiltiņš. Burvīgi. Te galīgi nav attiecināms minimālistu novazātais skaistuma standarts, kuru izsaka teikumā- „nekā lieka”. Lieka te ir pietiekoši daudz. Un arī tas priecē. Nekādi cilvēkizdomāti dizaina noteikumi.
Tagad ir pagājis kāds laiks un man gribas tur aizbraukt vēl. Tātad? Tātad te darbojas ne tikai atrašanas prieks, bet šī dabas objekta dizaina estētika.
