Sākotnēji tiešām šis objekts atgādina teātra skatuvi. Te iespējams iekārtoties pa vidu, sevišķi ziemā, kad iezim piederošie ūdeņi aizsaluši un būt kā skatītājs lielajā dabas ekspozīcijā. Ir tikai viena problēma, kuru te varam novērtēt- Latvijas dabai vairāk piemīt intīms raksturs. Tai nav ekshibicionistiskas pompozitātes.
Tā it kā aicina sev klāt, lai mēs izjustu saudzējošu, personisku un intīmu pārsteigumu par katru atsevišķo detaļu. Tādā ziņā Latvijas objekti ir vienas dienas baudas objekti. Tas nozīmē, ka te nav jākāpj vai jāceļo vairākas dienas, lai visu atklātu. Te pietiek ar vienu dienu, lai iegūtu prieku, atpūtu un tiešām estētisku baudījumu.
Tītmaņa iezis ir burvīga atpūtas vieta. Vēl pagaidām to papildus atbalsta tā neskartības vai pamestības šarms. Šo situāciju laikam jau veicina Līgatnes dabas parks, kurš kā tāds filtrpapīrs nosmeļ lielāko tūristu daļu. Iespējams, ka daudziem no mums pat neienāktu prātā, ka aiz šī dabas parka autostāvvietām iespējams pastaigu turpināt Līgatnes dabas neskartajā zonā, necivilizētajā zonā.
Tagad tā rakstot, kārtējo reizi ir pārdomas par to vai drīkstu aicināt tur, kur neskartībai ir tik liela loma? Jo, tiklīdz palielināsies tūrisma plūsma, aktualizēsies šī objekta labiekārtošanas un aprīkošanas jautājums, arī- uzkopšanas, iztīrīšanas utt. Kā tad būtu? Būtu citādi. Vienkārši citādi. Ne labāk, ne sliktāk, bet citādi. Vēl pagaidām varam izmantot sava laika privilēģiju, ka te Latvijā ir skatāmi estētiski tik neparasti dabas objekti, kur kā mākslinieks vēl papildus piedalās fakts, ka cilvēks to pametis. Tas dod tādu mistisku pieskārienu- satrupējušās un sūnām apaugušās tūristu kāpnes, tiltiņi. Kaut kāda asociācija ar filmām, kurās rādīta zudusi civilizācija pēc atomkara vai kādas citas katastrofas. -Te kādreiz kāpelējuši cilvēki, kuru vairs nav. Ir tikai atmiņas. Spokainas atmiņas. Kā pamests kuģis ar savu noslēpumaino šarmu.
Bet paskatieties tikai kā daba spēj apgleznot cilvēka pēdas! Tāda fantastiska dekupāža!- katrs cilvēka būvētais objekts apklāts ar tādiem vai citādiem apaugumiem veidojot faktūras un krāsu laukumus, kuri fascinē un atbruņo. Te ir gatavas krāsu un faktūru kompozīciju skices!
Ja skatāmies no tūrista pozīcijām te ir kaut kas holivudisks- te ir skaisti, te ir iespējams risks kāpelējot, te var iegūt emocijas ielienot nelielā, bet tomēr tumsas noslēpuma dekorētā aliņā. Objekts ir fotogēnisks tuvplānos. Te ir gan gleznieciski, gan grafiski kadri.
Atšķirīgi no parastas izstādes ekspozīcijas, kur nokļūstam sagatavojušies estētiskam komfortam, kurš mūs zināmā mērā sastindzina, jo liek “spēlēt” mākslas skatītāja lomu un kur mūs uzrauga vērīgie izstādes zāļu uzraugu acu pāri vai citi “mākslas speciālisti”. Tu te esi no tā brīvs un iegūsti estētisko terapiju pats to nemanīdams, jo esi aizņemts no pārvietošanās piedzīvojuma. Tas prasa savu uzmanību- jo tev ir jārāpjas ar risku nokrist, vai vienkārši jāmeklē ceļa turpinājums, ir zināma fiziska slodze utt. Un nemanot tu esi burvīgo krāsu, formu un faktūru pabarots. Te nav nezinošā mākslas darbu skatītāja stress, kādu nereti piedzīvojam situācijās, kad nokļūsti galerijā, kur esot eksponētas ievērojama mākslinieka gleznas, bet tu ieej un apmulsi saproti, ka tas nav tavējais, tu nespēji to izbaudīt, bet kaunies, ka to pamanīs zinošie speciālisti.
Tev ir kaut kas jāsaka, kad tev prasa- “nu kā?” un tev ir nezinātāja stress. Mākslīgs stress. Civilizācijas sintētisko attiecību stress. Te tā nav. Te ir stress, kas dabā pienākas un ir vietā. Tam ir pamatojums un šī neapzinātā sajūta nevis nogurdina, bet atpūtina. Te viss ir dabiski savās vietās. Arī daļēji satrupējušās trepes dod savu estētisko burvību, jo ir dabiskā procesa dalībnieces. Jā, droši vien briesmīgi izskatītos izstāžu zāle ar neslaucītām grīdām vai sapelējušām sienām. Te dabā, tas viss ir vietā un izskatās skaisti. Vai tas neliek padomāt cik sintētiski esam ievirzījuši savu kultūru, ka te viss dabiskais jau izskatās slikti! Dabiskas attiecības skaistas ir tikai teātrī vai filmā. Ja rīkosimies dabiski darbā, saviesīgos banketos vai citos civilizētajos forumos, mūs kauninās par neinteliģenci un nekulturālību. Nemaz jau nerunājot par to, ka mums tur ir jāvelk mugurā tikai tas, bet citur- tikai tas! Smieklīgi? Kaut kā samezgloti un sintētiski. Ne labi, ne slikti, bet sintētiski.
Te esi civilizācijas labumu neskartajā zonā. Kaut kur pie savas estētiskās domāšanas pirmkoda. Tā ir vieta, uz kuru cilvēki var vest izglītoties savus bērnus kā uz izstādi vai muzeju.
Vienīgais, kas no tevis tiek prasīts ir uzmanība pret detaļām un arī tikai tamdēļ, lai pats no tām tu iegūtu vairāk!
