Civilizētais tūrisms. Takas, gargaras trepes pa nogāzēm, gar kurām savu varēšanu ik pa brīžam demonstrē mocīšu braucēji. Bet tikai retumis. Tā kāpelējot var sastapt kādu zalkti un pakutināt nervus dabas nepazinējiem. Jā, šo maršrutu var izstaigāt izvalkā tērpies un nāk prātā redzētās senas fotogrāfijas ar galantiem kungiem un dāmām netālajā Siguldā ar saulssargiem un tradicionālajiem kāpelētāju spieķīšiem. Nedaudz amizanti. Tu ej ar atziņu, ka te viss ir izpētīts, atklāts un sakārtots. Bet tas nozīmē, ka visi pārsteigumi ir „izravēti”. Un pārsteigumu var sagādāt vienīgi tava pirmā reize šajvietā. Velnala no krasta, pa kuru parasti piebrauc tūristi nav saskatāma praktiski nemaz vai gandrīz nemaz. Vēl dažus gadus atpakaļ arī pie tās veda kāpnītes un pats esmu tajā fotografējies ne vienu reizi vien. Tagad šī pieeja ir nobrukusi un virs alas muguras ir bozīšu robežsēta, kas brīdina, ka kāpt lejā, lai nokļūtu pie alas ir dzīvībai bīstami. Tas, protams, daudzus uzreiz mudina darīt pretējo un gandrīz katrreiz, kad tur esmu, kāds dzenās pēc adrenalīna dozas, tomēr pārkāpjot aizliegumu un rāpjoties pa sienu uz leju demonstrējot citiem savu drosmi, bezbailību un izveicību. Tā nu tas cilvēks ir iekārtots..
Nelielā dabīgā platformiņa virs alas ir ainavisks skatpunkts, kur varam izbaudīt tradicionālo Gaujas skaistumu ar tās lepnajiem līkločiem un klasiskajiem pārkārušajiem kokiem tās krastos. Klasiskas kompozīcijas standartu uzturētājs. Varētu teikt- viens no latviskā skaistuma standarta etaloniem. Klasiskās faktūru attiecības- sadrumstalotais zaru un lapu klājums pret nogludināto tā spoguļattēlu gaujas ūdenī. Vai lapu krāsu klājiens (vasarā- zaļais vai rudenī- dzeltenais) pret koku zaru iešvīkājumiem. Debesis te tikpat kā nedarbojas. Visa uzmanība vērsta uz kokiem apaugušajām krasta nogāzēm (kā gribas teikt- kalniem!) un to spoguļattēlu upē. Te varam izbaudīt to, ka lietām nav tikai ēna vai to, ka tumšo pusi aizstāj dzīvs un nemazāk skaists krāsās un formās tavs „otrais es”. Ēna nav obligāts lietu pavadonis un arī ne tavs vai mans pavadonis. Šo tumsu var aizstāt, ja tikai tu mazliet pats pacenties, lai tā notiktu.
Mazliet laiska meditācija. Nomierinoši laiska. Tā ir pretstats mūsu ikdienas dzīves stresiem (ja tādi tiešām mums ir). No platformiņas augstuma raugoties upes plūdumā tu redzi kā tas aizplūst un ar to- aizplūst tavs nogurušais un varbūt nervozais iekšējais „es”- tava ēna.
Esi atpūties?
Varam iet tālāk. Bet esi krustcekēs- iet pa labi vai pa kreisi. Akadēmiskajiem tūristiem kam patīk civilizācijas komforts, droši vien jādodas pa labi mazliet uz leju gar upes krastu, lai nonāktu pie kājāmgājēju tilta pāri Gaujai. Tilts dod iespēju nonākt pretējā krastā, lai varam skatīt Velnalas krauju no malas. Kā teātrī. Varam pāriet pāri, apsēsties un skatīties uz gandrīz scenogrāfisku bildi- te tā ir. Klasiska smilšakmens krauja, kas „gleznota” vairāk ar špekteļlāpstiņu nekā ar otu, jo veidojas no gaismas un ēnas šķautnēm. Pilnīgi sabalansēta. Šis sabalnsēto palkņu laukums nostājās pretīm koku lapu un zaru sašvīkātajam laukumam un veido savu dekorativitātes komplektu.- lielās plaknes apajšā, sīkie laukumi- augšā. Pareizā tektonika. Daba būvējusi šo objektu, ievērojot visus arhitektūras standartnoteikumus.
Šajā scenogrāfijā dažkārt varēsim redzēt nelegālo kāpelētāju „priekšnesumus”, bet kaut kā cilvēks šajā bildē ir lieks. Varbūt tamdēļ, ka skatpunkts ir par tālu un cilvēks no šī krasta ir proporcionāli pārāk mazs pret apkārtējās dabas masu. Un pat pati ala nemaz tā sevi neizrāda it kā sakot, ka tāda iedobīte jau vien ir.
Ejam atpakaļ. Un pārgājuši, liekas neiederīgi sintētiskajam tiltam pāri atkal nonākam pie krustcelēm, bet šoreiz ejam uz otru pusi- pa kreisi, ja skatamies no kraujas kāpnēm uz leju.
Tas ir gājiens bez leilas atkāpšanās skatpunktiem. Tuvāks, intīmāks, sadrumstalotāks. Varbūt tamdēļ- arī interesantāks. Te ir kaut kas no mežģīnēm- pats „satamborētais” celiņš – te uz augšu, te leju, te pa labi, te pa kreisi un mazās bildītes visapkārt. Līdz nonāka, pie Piķenes kraujas smilšakmens klinšu stāviem. Jā, te ir viem ano tām vietām, kur klintis nespoguļojas ūdenī, bet ir mežā, kur taka gar sienas mugurām atdala nogāzi no purvainā takas otrā „krasta”. Psiholoģiskas plakņu pretstata attiecības- stabīlais pret nestabīlo, vertikālais pret horizontālo.
Klinšu sienas ir vecišķas un to apliecina arī paseni cilvēku ieskrāpējumi- seno laiku grafiti. Arī te varam mācīties klasiskos krāsu pretstatus un tektoniku- siltie okeru toņi apakšā un tos lazē (caurspīdīgi pārklāj) zaļo sūnu uzaugumi, reti zāļu kušķīši vai koku lapu pārkares. Brūnie toņi apakšā, zaļie- zilie augšā. Tā daba iekārtojusi.
Šīs klintis ir jāuztver netik daudz kā klintis, kā ģeoloģisks veidojums, bet drīzāk kā glezna, kā izstādes bilde, kur gleznieciski baudāmi atsevišķi laukumi.- faktūras, krāsas, pat attiecības daba:cilvēks (ja pieķeram grafiti), kas atgādina šo to no modernās mākslas, kur tiek izmantoti uzraksti vai avīžu stila kolāžas.
Tēlainība? It kā jau tradicionāli te mums liek domāt par Velnalas vārda saimnieka darbiem vai nekur neredzamajiem bebriem (par kuru klātesamību liecina vien tūristu norādes takas malās). Man liekas, šie tēli lai paliek maliņā. Bez tiem var iztikt, ja vien to „nepārkliegtu” amizantā aliņa gandrīz vai pašā takas beigu galā, kura tik ļoti atgādina kāda bļāvēja rīklīti! Nu jā- izteiksmīgs noslēgums pastaigai. Un var pat ielīst!
Viss kopā tiešām asociējas ar kaut ko akadēmisku. Stabīli maršruti, klasiskas studijas ar nelieliem efektīviem izlēcieniem. Tāda dabas mākslas universitāte, ja pierēķinam vēl botānikas studijas, ko liek mums veikt informatīvās planšetes. Un varam atgriezties pie saviem braucamajiem patīkami noguruši un gandrīz tīrām kājām.
