Zanderu grava. Visdrīzāk mazpazīstams dabas stūrītis. Tas atrodas pavisam tuvu Līgatnei,kas acīmredzami paņem pie sevis lielāko dabas mīļotāju un tūristu daļu. Mēs ļaujamies, ka tiekam pavesti garām visiem dabas sīkumiem, lai nokļūtu pie komerciāli svarīgākā. Gluži kā Siguldas Gūtmaņala liek nezināt par skaistās Blusu alas eksistenci, arī Līgatnes dabas takas mūs novērš no Tītmaņa ieža un Zanderu gravas.
Jā, varbūt salīdzinājums ar Tītmaņa iezi te nav īsti vietā, jo te ir pavisam cits raksturs, cits mērogs, cita estētika. Te nav scenogrāfiskā eksponēšanas stila, bet ir kaut kas no piedzīvojumu meklētāja rakstura. Un pat tad, ka tu te visu esi atradis, kas arī šeit ir jādara, nav pārliecības, ka atrasts ir viss. Ir tāda sajūtu, ka kaut kāds noslēpums te vēl kaut kur atradīsies. Tāda nepabeigtības sajūta.
Kurš no māksliniekiem reiz to teica, ka nepabeigtība ir liela meistara privilēģija. Te kaut kas no tā ir sajūtams. Nepabeigtību atklāj arī iesāktā un it kā nepabeigtā tūristu taka, pat kāpnes, kas mazliet asociējas ar Siguldas civilzētajiem maršrutiem. Līgatnes apkārtne kaut kā nepieņem šo civilizāciju? Nu vismaz Tītmaņa iezis to atgrūdis, Zandera grava tā īsti nepieņem. Tādi pusvārdi. Pusčuksti. Puscivilizācija.
Mazliet noslēpums šajā gleznā te spēlē savu vijoli. Tas ir efektīvs paņēmiens intrigas uzturēšanai- nepateikt visu līdz galam, bet pa vidu it kā garāmejot, ļaut uzsūkt kaut ko no šīs dabas mistiskā skaistuma. Vietām te rodas asociācijas ar 19.gadsimta romantiķiem glezniecībā. Nu piemēram,- ar I.Šiškina mežu ainām un viņa leģendārajiem “lācīšiem”. Banāli? Nē, banalitātes rada cilvēks. Te ir daba. Vienkārši daba. Un ja mēs te redzam banalitātes, tad tā ir mūsu iekšējā matrica, kuru esam izvilkuši, lai kaut kā izteiktos par to, ko redzam.
Bet paskatīsim to, kas ir pa ceļam- nu kaut vai tās piepes uz koku stumbriem, sakritušos kokus, pusatsegtos smilšakmens klinšu sānus ar alām līdzīgam iedobēm kautkur ielīst kārajiem tūristiem. Te mazliet jāpadarbina sava fantāzija, lai pats kļūtu par ieguvēju. Jo tā bagātāka, jo..
Pastaiga ir samēra pagara. Te pat nevar iebraukt ar masīnu, jo teritorija ir privāta. Šis gājiens var būt kā pietura pirms Līgatnes klintīm, kur viss būs kompakti pie rokas un visur varēsiet piebraukt ar savu auto un izbaudīt apkārtni pat neizkāpuši no tā. Te ir pastaiga. Gara, atpūtinoša un mazliet meditatīva pastaiga pusmežonīgā vidē. Tāds jautājums ne atbilde..
Mazliet tālāk. Nu kādas 5 minūtes ar velosipēdu, esam pie Līgatnes ainaviskā gulbīšu dīķa. Te ir viss kā priekš tūristiem. Labi? Slikti? Nu tā, it kā kāds gribētu jums visu to ātri pārdot, pirms esat noguruši. Blakus veikals, blakus paēstuve, blakus asfaltēts autoceļš un zālīti, kur varat atlaisties un pabarot gulbīšus.
Viss mazliet kinematogrāfiski pat varbūt banāls. Bet par banalitāti jau nupat izteicos. Jā, Līgatne mazliet balansē uz šī trauslā estētisma ledus. Un tomēr, cilvēks pēc saviem ieskatiem te mēģinājis piedalīties dabas mākslas darbā. Vai izdevās? Es domās atcēlu asfaltēto ceļu, kas atdala klinšu teātri no dīķa un jau likās labāk. Cilvēks pārcenties? Bet mēs varam pieņemt arī to, ka skaistas vietas nav tikai suvenīrs tūristu priekam, tā ir vieta kādiem dzīvošanai un kamdēļ gan skaistas ainavas elementi nevar dekorēt asfaltētu autoceļu, vai vienkārši pagrabtelpas, bez kā dzīve būtu grūtāka te vietējiem cilvēkiem?
Klintis blakus veikalam tiešām atgādina tūristu teātri, kur paši tūristi ir kā galvenie aktieri, šajā izrādē. Uz to žestiem, mīmiku, rīcību no ceļa pāri upītei varam noskatīties mēs katrs. Scenārijs nav vajadzīgs- viss ir gatavs. Scenogrāfija mums palīdz kļūt par aktieriem. Bet arī šeit, kā jau parasti tur, kur ir smilšakmens klintis, varam papriecāties par dabas gleznieciskajiem fragmentiem. Skaisti. Ļausimies tam kas ir skaists..
